Мирон

Šeit nevar paslēpties aiz mikrofona: zāle pati sevi pastiprina. Pirmo reizi mūžā es dzirdēju savu balsi no pretējās sienas.

Es iznācu pelēkā T-kreklā, jo par apģērbu būtu domājusi kaut ko citu. Vajadzētu būt pēc iespējas mazāk lietām, kas traucē uz skatuves.

Es sāku klusi dziedāt, gandrīz čukstā. Balss ir kā muskulis: pārāk liela sasprindzināšana pirms uzstāšanās nozīmē pirmās divas dziesmas sabojāšanu.

Garākās divdesmit minūtes manā mūžā. Es tās vienmēr pavadu ar muguru pret spoguli – citādi sāku labot lietas, ko neviens neredzēs.

No šejienes var redzēt diezgan lielu proporciju: viens cilvēks uz skatuves un simts, kas atnāca klausīties. Tāpēc tas ir biedējoši.

Spogulis ar apgaismojumu nav nepieciešams skaistumam. Es jums pastāstīšu, ko es daru tajās divdesmit minūtēs pirms došanās ārā.

Viņi dienā noklausās piecdesmit izrādes. Ziniet, kas viņus pamodina? Tas nav skaļums. Tas ir klusais pirmais teikums.

Pakaramais ar uzvalkiem, spogulis un krūze aukstas kafijas. Nekādas romantikas, un tas man patīk visvairāk.

Visbiedējošākais klusums dziedātāja dzīvē nav publika, bet gan tās trīs sekundes, kamēr viņi skatās viens uz otru.

Galvenā kļūda, ko pieļauj iesācēji, ir turēt to tālu, "lai tas izskatītos skaisti". Tas padara balsi plānu, nevis skaļu.

Pusei no dziesmām, kuras zināt no galvas, pietiek ar trim. Pārējās ir dekorācijas.

Pirmais ieraksts, veikts virtuvē ar aizlienētu mikrofonu. Neiespējami noklausīties, neiespējami izmest.

Puse darba ir austiņu noņemšana un klausīšanās bez tām. Skaļruņi melo mazāk.

Simt sekundes, viens mēģinājums, bez montāžas. Tā tas izklausās telpā.

Gandrīz vienmēr labākais variants ir otrais. Pirmais ir iesildīšanās, trešais prasa lielu piepūli.

Otrais variants ir lēnāks. Atstāšu abus — redzēsim, kā mainīsies tas pats.

Es pārbaudu dziesmas acumirklī. Ja kaut kas nesader ar dziesmu, tas nozīmē, ka ritms nav pareizs.

Es ierakstu starp ledusskapi un logu. Šeit akustika ir labāka nekā istabā — mīkstās mēbeles absorbē skaņu.