Полина

Tavus plānus atcēla suns: viņa apgūlās pirmā, kas nozīmē, ka viņai būs darīšana nākamo stundu. Tosja mani izved ārā, nevis otrādi: to pašu apli pa parku, bet saulrietā, nevis telefonā. Uzticība ir tad, kad viņa neizraujas no tavām rokām, bet paliek mierīga. Viņai vajag mazāk, nekā viņa domā: pagalmu, zāli un pusstundu sev blakus.

Es noliku bļodu uz grīdas, un tad viņa izdarīja kaut ko tādu, ko neviens viņai nebija iemācījis. Es joprojām smejos.

Viņa nereaģē uz mūziku, bet gan uz to, ka es sāku kustēties. Stingri sakot, viņa nav tā, kas dejo.

Suna šaušana statiski ir bezjēdzīga: tas nepozē, tas eksistē. Šāviens vienmēr izdodas uz pirmā soļa.

Viņa nemaz nebaidās no cilvēkiem. Viņa baidās no putekļsūcēja, matu žāvētāja un vienas konkrētas somas.

Viņa dejo nevis mūzikas pavadībā, bet gan tāpēc, ka es piecēlos kājās. Godīgi sakot, viņa šeit nav horeogrāfe.