Никита

Termiņš bija vakar. Ir tie, kas to dara iepriekš, un tie, kas uzzina par "iepriekš" no citu cilvēku stāstiem. Bet es izgāju no mājas: uzdevumi ir atvērti, esmu ārā, ir nakts, smejos. "Ak, vai tas ir šodien?" — trīs vārdi, kas otrdienu pārvērš sprintā. Rīt es sākšu citādi. Es to saku tieši tikpat reižu, cik ir rītdiena.

Stand-up komēdijas seanss ir visgodīgākais joka pārbaudījums: ja smejas tikai jūsu partneris, tad joks bija domāts jums abiem.

Vislabākais pāru uzstāšanās reizēs ir brīdis, kad abi aizmirst rutīnu un sāk runāt pa īstam.

Mēs vienojāmies nepārtraukt. Mēs izturējām apmēram četras minūtes — un tas, godīgi sakot, ir rekords.

Katru reizi, kad apsolu sev agri iet gulēt, telefons iespiež vēl vienu video, un pēc četrdesmit minūtēm tam vairs nav nozīmes.

Katru reizi, kad apsolu sev iet agri gulēt, mans telefons mani aicina parādīt vēl vienu video. Pēc četrdesmit minūtēm es guļu tumsā un smejos par jenotu, kura nedēļa ir bijusi acīmredzami sliktāka nekā manējā.

Šeit vienmēr ir viens un tas pats: gaitenis, siena un doma: "Kāpēc es vispār to daru?" Tā pāriet jau pie pirmajiem smiekliem.

Labākās piecas izrādes minūtes ir tās, kas nav uzrakstītas. Tās nav iespējams atkārtot uz otrās skatuves.

Jo mazāka zāle, jo biedējošāk: lielā nevar redzēt sejas, bet šeit var redzēt visus, kas nesmejas.

Mans skatuves partneris. Viņš pirmais smejas par maniem jokiem — tie ir gan patīkami, gan aizdomīgi.

Mēs to nokārtosim tūlīt, kamēr vēl atcerēsimies istabu. Pēc dienas tu atcerēsies tikai savu seju.

Viņš atkārto tekstu, es izliekos, ka neuztraucos. Mēs abi melojam.

Nekādu dzīvnieku, nekādu zīmju, nekādas mūzikas. Tikai mikrofons — un uzreiz var pateikt, vai joks izdodas vai nē.