Ксения

Dienas labākās divdesmit minūtes ir tad, kad viss jau ir padarīts un tu vari vienkārši stāvēt turpat. Tā ir atpūta, nevis gulēšana telefonā.

Stunda pirms treniņa netiek pavadīta seglos. Vispirms nagi, tad kakls, tad viss pārējais — un tikai tad var jāt jebkur.

Zirgs tevi sajūt, pirms tu uzkāp. Kamēr es eju pa eju ar iemauktiem, tas jau var pateikt, vai esmu mierīgs vai steidzos. Pirmais kontakts, tad komanda: roka uz kakla ir saruna, nevis glāsts. Tu neizvēlies laikapstākļus, tu izvēlies savu formu. Lietus dēļ izlaista treniņa sesija netiek pārcelta; tā pazūd. Arī iešana ir darbs: pusstunda tiek pavadīta iesildoties un iedams.

No šejienes var redzēt to, ko nevar redzēt no tribīnēm: spēlētāji neskrien pēc bumbas, bet gan uz tukšo vietu, kur bumba lidos.

Treniņš ir paredzēts šīm sekundēm. Sporta zālē kustību atkārto simts reižu, tāpēc šeit par to nav jādomā ne reizi.

Tiesāt spēli ir grūtāk nekā spēlēt: tu skrien tikpat daudz, bet nedrīksti pieļaut nevienu kļūdu. Pieci kilometri katrā mačā un neviena pārtraukuma.

Fotoattēlā tas izskatās skaisti, bet realitātē ir grūti: zirgs savu svaru balsta uz pakaļkājām, un to nevar darīt bieži — tā locītavas nav no gumijas.

Galops šķiet ātrs, bet patiesībā tas ir lēnāks nekā rikšotājs: tam ir lidojuma fāze, un jātnieka mugura atpūšas.

Galops ir mierīgāks nekā rikšotājs: tam ir lidojuma fāze, un mugura atpūšas. Tas ir biedējoši tikai pirmās piecas reizes.